Kas ar mums notiks?’’ viņa jautāja. Es klusēju. ‘’Zināt, vakar, kad jūs aizgājāt, gaišā dienas vidū atstādams mani šajā istabā, es sev teicu, ka nekad vairs negribu to piedzīvot. Nekad vairs, jūs dzirdat mani? Nekad vairs. Es saģērbos, es izgāju laukā. Es nezināju, kurp iet. Es vairs negribu to piedzīvot, es vairs negribu apgulties ar jums viesnīcas istabā un vēlāk redzēt jūs aizejam. Tas ir pārāk grūti.’’ Viņa ar grūtībām izrunāja vārdus. ‘’Es biju sev nosolījusies nekad vairs nedzīvot ar vīrieti, kurš liktu man ciest. Man liekas, es neesmu to pelnījusi, jūs saprotat? Es neesmu to pelnījusi. Un tādēļ es jums prasu: kas ar mums notiks?’’ Es sēdēju mēms. ‘’Jūs neko nesakāt? Tā jau man likās. Un šā vai tā, ko gan jūs varētu sacīt? Ko jūs varat darīt? Jums ir sieva un bērni. Un es, kas es esmu? Es neesmu gandrīz nekas jūsu dzīvē. Es domāju, ka esmu viltīgāka, ka esmu sapratusi dzīvi labāk par citiem, un es apsveicu sevi, ka neesmu iekritusi slazdā. Un, lūk, te jūs esat, un es jutos pagalam apjukusi. Tagad es labprāt mazliet apstātos, jo man liekas, ka ar jums dzīve ir skaista. Es teicu, ka mēģināšu dzīvot bez jums… Es mēģinu, es mēģinu, bet necik stipra es neesmu, es visu laiku domāju par jums. Un tāpēc es tagad varbūt pēdējo reizi jums prasu: ko jūs esat nodomājis iesākt ar mani?’’‘’Jūs mīlēt.’’‘’Un vēl?’’‘’Es apsolu, ka nekad vairs jūs nepametīšu viesnīcas istabā. Es jums to apsolu.’’‘’Un ko vēl?’’‘’Es jūs mīlu. Esmu laimīgs tikai ar jums. Es mīlu vienīgi jūs. Es… Es… Uzticieties man…’’Viņa palaida vaļā manu galvu, un mūsu saruna šai vietā apstājās. Es ņēmu viņu maigi, bet viņa neatdevās, viņa ļāvās. Tā bija visa starpība. ― Anna Gavalda, Someone I Loved

Kas ar mums notiks?’’ viņa jautāja. Es klusēju. ‘’Zināt, vakar, kad jūs aizgājāt, gaišā dienas vidū atstādams mani šajā istabā, es sev teicu, ka nekad vairs negribu to piedzīvot. Nekad vairs, jūs dzirdat mani? Nekad vairs. Es saģērbos, es izgāju laukā. Es nezināju, kurp iet. Es vairs negribu to piedzīvot, es vairs negribu apgulties ar jums viesnīcas istabā un vēlāk redzēt jūs aizejam. Tas ir pārāk grūti.’’ Viņa ar grūtībām izrunāja vārdus. ‘’Es biju sev nosolījusies nekad vairs nedzīvot ar vīrieti, kurš liktu man ciest. Man liekas, es neesmu to pelnījusi, jūs saprotat? Es neesmu to pelnījusi. Un tādēļ es jums prasu: kas ar mums notiks?’’ Es sēdēju mēms. ‘’Jūs neko nesakāt? Tā jau man likās. Un šā vai tā, ko gan jūs varētu sacīt? Ko jūs varat darīt? Jums ir sieva un bērni. Un es, kas es esmu? Es neesmu gandrīz nekas jūsu dzīvē. Es domāju, ka esmu viltīgāka, ka esmu sapratusi dzīvi labāk par citiem, un es apsveicu sevi, ka neesmu iekritusi slazdā. Un, lūk, te jūs esat, un es jutos pagalam apjukusi. Tagad es labprāt mazliet apstātos, jo man liekas, ka ar jums dzīve ir skaista. Es teicu, ka mēģināšu dzīvot bez jums… Es mēģinu, es mēģinu, bet necik stipra es neesmu, es visu laiku domāju par jums. Un tāpēc es tagad varbūt pēdējo reizi jums prasu: ko jūs esat nodomājis iesākt ar mani?’’‘’Jūs mīlēt.’’‘’Un vēl?’’‘’Es apsolu, ka nekad vairs jūs nepametīšu viesnīcas istabā. Es jums to apsolu.’’‘’Un ko vēl?’’‘’Es jūs mīlu. Esmu laimīgs tikai ar jums. Es mīlu vienīgi jūs. Es… Es… Uzticieties man…’’Viņa palaida vaļā manu galvu, un mūsu saruna šai vietā apstājās. Es ņēmu viņu maigi, bet viņa neatdevās, viņa ļāvās. Tā bija visa starpība.
― Anna Gavalda,

Someone I Loved

Like Anna Gavalda?

Buy Anna Gavalda products

[easyazon_link keywords=”Anna Gavalda” locale=”US” tag=”bestsellerlisting-20″][/easyazon_link]

Do you Like Positive words, poetry and words to describe someone you love?

Check out